Mēs visi esam redzējuši sēnes, kuras ir sarkanas, dzeltenas, brūnas vai baltas, bet ar to sēņu krāsu daudzveidība neaprobežojas. Bērzlapju ģintij vien Latvijā ir oranžas zilizaļas, zaļas, violetas, brūnas un pat melnas sēnes. Sēņu krāsu nosaka pigmenti, kas tajās atrodami.

Mēs visi runājam vienā valodā, tomēr tas nenozīmē, ka nemēdzam viens otru pārprast. Valoda no vienas Latvijas malas līdz otrai var būtiski atšķirties, jo to šķērso trīs dialekti, kur valoda atšķiras kā mazās niansēs, tā vārdos un teikumos.

Daudziem priekšmetiem, kas glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā, līdzi nāk savi stāsti. Tādi ir arī par diviem karogiem, par kuriem šoreiz.

Kā visautentiskākais 20. gadsimta 20. gadu lietišķās mākslas darbs Rīgas pilī saglabājies interjers telpai, kuru pazīstam kā Sūtņu akreditācijas zāli. Ar Eiropas un pasaules kontekstā unikālu latvisko interjeru, kurā latviski etnogrāfiski motīvi ir stilizēti tolaik aktuālajā Art Deco stilā, zāle iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Zāles tapšanas ceļš bija ilgs, pretrunu un šķēršļu pilns, nebija vienprātības arī par to, kā izpaudīsies latviskais stils.

Ieskatoties pagājušā gadsimta 20., 30. gadu preses izdevumos, gluži bieži var lasīt tādus virsrakstus kā "Par ko sapņo gerlas?", "Fonogrāfa gerla", "Rīgas gerlas", "Lielas vai mazas gerlas?" Prese informē par Žozefīni Beikeri, par Mistingeti, māsām Dollijām, par Saxophone Girls no Stokholmas, Violetgirls no Ņujorkas, Londonas "Tiller-gerlām". Par kādā Vīnes rēvijā gūtiem iespaidiem tolaik raksta avīze "Pēdējā Brīdī": "Gerles visādās kombinācijās – vītnēs, piramīdās, rotaļās, neizteicami fantastiskos kostīmos - nedeva skatītājiem laika atpūsties. Uz skatuves dejoja, dziedāja, griezās, lēkāja, rāpās augšup, taisīja neparastus salto mortale, apdullināja zāli svilpieniem, kliedzieniem, spiedzieniem un smiekliem. Iedomājaties pie visa tā vēl (…) džezbendu, desmitiem taures, bungas un visādus eksotiskus instrumentus. Skatuve vārda pilnā nozīmē bij’ īsta trako māja. Bet saturs? Goda vārds, to es nezinu." Tātad – gerlu vārds 20. 30. gados tiešām pamatīgi nostiprinājās latviešu valodā, runājot par tā laika modes kliedziena – rēvijas - dejotājām.

Lāčplēša Kara ordenis bija pirmais un augstākais Latvijas valsts militārais apbalvojums. Par tā  dibināšanas dienu simboliski pieņemts uzskatīt 1919. gada 11. novembri, kad Latvijas armija padzina no Rīgas Bermonta-Avalova armiju. Tiesa, likumu par ordeni Satversmes sapulce apstiprināja tikai 1920. gada 18. septembrī, tādēļ pirmoreiz tas tika pasniegts tā paša  gada 11. novembrī. Šogad paiet 101 gads kopš Lāčplēša Kara ordeņa pirmās pasniegšanas dienas. Šoreiz tuvāk par diviem Lāčplēša Kara ordeņa nesējiem.  Žanis Kincis/Kintcs

Pagājušā gadsimta 20.gados Rīgas pils telpu iekārtošanai tika uzaicināts arhitekts Eižens Laube un mākslinieks Ansis Cīrulis, kuri centās telpām piešķirt latviskumu. Tika meklēts atbilstošākais stils pils interjeram, kas simbolizētu un reprezentētu jaundibināto Latvijas valsti. Rīgas pils reprezentācijas telpu grupā galvenā ir Svētku zāle - īpaši simboliska telpa, kura vēsturiski reprezentē latvisko identitāti.

Vai zini, kas Latvijā pirms simts gadiem bija zināms par Starptautisko laikmetīgās mūzikas biedrību ISCM (International Society for Contemporary Music)? Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone

Sēnēm, tāpat kā augiem un dzīvniekiem, ir zinātniskie nosaukumi, kas sastāv no diviem vārdiem – pirmais apzīmē ģinti, otrs – specifisku sugu ar tikai tai raksturīgu pazīmju  komplektu. Stāsta Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere.

Kāpēc Kurzemes lībiskā dialekta runātājus sauc par tāmniekiem un kāds ir šī neparastā vārda skaidrojums, atklāj Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente Anete Ozola.