Pēdējā Radio NABA vēstures un tapšanas izziņas raidījumu “NABAHRONIKA” noslēguma sērijā viesos Madars Štramdiers - radio vadītājs, instruktoru instruktors, cilvēks, bez kura nepastāvētu ne Radio NABA, ne Radio KNZ. Pats radio sākums Nora Rieksta: Reti ir brīži, kad Tu nāc uz intervijām? Madars Štramdiers: Ēterā iziet tie, kas veido saturu, bet es pieskatu, varbūt iesaistos veidošanā. Katrs dara savu darbu! Nora Rieksta: Vai Tev nekad nav bijusi vēlme būt par ētera personību? Madars Štramdiers: Doma ir bijusi, bet prasības (pašam pret sevi) ir bijušas pārāk augstas, lai es to varētu darīt. Nora Rieksta: Vai Tu atceries to brīdi, kad nonāci Radio KNZ? Pie pieteikuma izstrādāšanas frekvences iegūšanai Tu vēl nebiji? Madars Štramdiers: Pie pieteikuma vēl nebiju, kad bija iegūta frekvence, mani pieaicināja. Frekvence bija iegūta, bet Studentu padomei nebija toreiz idejas ko ar to tālāk darīt. Tajā laikā darbojos studējošo pašpārvaldē, darbojos ar koncertiem un mūzikas ierakstiem un viņiem likās, ka es varētu vadīt programmu. Man pašam gan šķita, kāds man sakars ar radio un radio programmām, es no tā neko nesaprotu. Bet tas jau bija tas brīdis, kad radio frekvence bija iegūta un bija jāsāk darboties. Nora Rieksta: Iepriekšējās šī raidījuma sērijās mēs esam izpētījuši Radio KNZ laika vēsturi, kā radio frekvence tiek pārdota komerciāla radio izveidei un visas tā laika aizdomīgās darbības. Bet cik daudz Tev bija iespējas tajā laikā kaut ko ietekmēt programmas veidošanā? Madars Štramdiers: Nebija, ka man veidojot programmu kāds ļoti uzraudzīja vai ietekmēja. Es izstrādāju šo pamatprogrammu, tās apriešanā piedalījās arī radio īpašnieki un to piesaistītās personas, viņi vairāk koncentrējās uz ziņu sadaļu un es vairāk uz raidījumiem, tieši vairāk uz muzikālajiem raidījumiem. Tajā laikā primāri bija mūzikas raidījumi un ziņas. Radio kolektīva izveide pēc kritērijiem slepenos pagrabos Nora Rieksta: Tas bija arī laiks, kad tika veidots Radio NABA kolektīvs. Kādi bija kritēriji par to, kādiem cilvēkiem jānokļūst radio? Madars Štramdiers: Kritēriji bija vairāki. Mēs aicinājām nākt ar idejām un vērtējām arī spēju runāt ēterā. Mēs gan publiski izsludinājām pieteikšanos, gan personīgi uzrunājām. Viss notika strauji un iespējams arī diezgan sasteigti. Pretendentiem bija jāiesniedz idejas pieteikums, aicinājām uz pārrunām, bija jāiesniedz arī demo ieraksti. Mēs tam piegājām diezgan brīvi. Bet komisija bija, varbūt pat septiņi astoņi cilvēki, kas vērtēja. Viss notika Jēkaba kazarmās, kādā kabinetā, kam tas bija, īsti nezinu, bet tā bija piemērota vieta, kur cilvēki pa vienam diviem ieradās. Nora Rieksta: Kādas bija galvenās atziņas no Radio KNZ laika? Madars Štramdiers: Beigās viss bija uz labu. Skaidrs ir viens, nevar jaukt komercideju un brīvprātības un neatkarības ideju, to visu saliekot vienā un domāt, ka tas būs kaut kas komerciāli veiksmīgs. Toreiz, kad izbeidzās Radio KNZ, bija svarīgi, ka kolektīvs neizira. Kolektīvs neizsējās un radio ideja tika paturēta dienas kārtībā. Būtībā ilgi nebija jāgaida un parādījās šī jaunā iespēja veidot radio. Tāpēc varēja viegli visus mobilizēt un visu veidot divreiz jaudīgāku un lielāku. Nora Rieksta: Kādu Tu atceries desmit mēnešu laiku vadīšanas pozīcijā? Vai tas bija darbs? Madars Štramdiers: Tas bija darbs, tas nekas, ka mēs par to nesaņēmām atalgojumu. Parasti radio ierados  agrā rītā, bija jāsagatavo dienas plejlistes, kādas ziņas uml. Biju studijā līdz rīta maiņas beigām, tad es devos uz “īsto darbu” un studijām un tad vakaros atgriezos. Tas deva rūdījumu un sapratu, ka man tas patīk. Kompromisu māksla Nora Rieksta: 2001. gada rudenī noslēdzās KNZ vēsture, bija diezgan liela klausītāju neapmierinātība. Un tieši bez klausītāju atbalsta netiktu veidota Radio NABA, kad bija jāpanāk dažādi kompromisi.  Kāda bija vienošanās par kompromisu, lai NABA varētu skanēt? Madars Štramdiers: Gan vienkārša, gan piņķerīga. Jātiekas bija ar visiem. Jāiesaista arī juristi. Bija jāizstrādā jaunā koncepcija, kas arī jāaizstāv, jāpamato. Bet nevienam nebija šaubu, ka mēs to varam, mums ticēja. Jaušamu šķēršļu nebija, bet bija birokrātiskas procedūras. Bija jāpamato, ka mums būs finansējums, studija, aprīkojums, ka mēs to varēsim “pavilkt”. Ar rektora un prorektoru palīdzību tas tika panākts Latvijas Universitātes līmenī. Tad jau tas sāka virzīties uz priekšu arī tehniski - tika pasūtīta tehnika, izveidota studija, to arī izdarījām vienas vasaras laikā un rudenī jau gatavojāmies jaunās stacijas palaišanai. Simbolu stāsts Nora Rieksta: Vai Tu atceries, kā mēs nonācām pie nosaukuma un kas varbūt bija tie alternatīvie nosaukumi? Madars Štramdiers: Par alternatīvajiem variantiem, lai vēsture vēl pastrīdas, to bija gaužām daudz un saraksts bija garš, man negribas nosaukt tikai dažus, bet kādreiz es varētu publicēt sarakstu. Pie Radio NABA nosaukuma, tomēr es nonācu vienatnē, un kad biju apradis ar šo nosaukumu, aprunājos ar dažādiem cilvēkiem no kuriem varēja gaidīt gan kritiku, gan ar tiem, no kuriem varēja gaidīt atbalstu. Viss izdevās arī diezgan veiksmīgi un kad šo piedāvāju publiski, lielas opozīcijas arī nebija. Toreiz Radio un televīzijas padome prasīja atšifrējumu, un tas arī bija tapis  – NABA – Nekomerciālā Audiālās Baudas Akadēmija. Tad mākslinieks radīja arī logo. Līdzīgi kā nosaukums arī tas ir daudznozīmīgs – šķēres, kas pārgriež pasauli, cilvēks, kam izkritusi naba, vai antena, ragi. Atbilstošais sauklis “Pagriez pasauli!” arī ir saglabājies kopš tā laika. NABA – daudz jaudīgāk Nora Rieksta: Kas bija galvenās atšķirības starp KNZ un NABA? Madars Štramdiers: Nabas programma bija plašāka, blīvāka, daudz vairāk raidījumu un vadītāju. Cilvēku vien bija divas reizes vairāk. Siets bija citādāks, ziņas bija citādākas. Ziņu dienesta izveidē mums palīdzēja, piemēram, Baiba Strautmane. Nora Rieksta: Vai Tu esi saskaitījis, vai varbūt ir pieejama kāda statistiska, cik daudz cilvēku ir bijuši Radio NABA iesaistītie kā raidījumu vadītāji? Madars Štramdiers: Nav precīzu skaitļi, esmu mēģinājis apkopot, bet tie nav īsti precīzi un pareizi. Aptuveni ap 1000. Mums aizvien ir vairāki raidījumi, kas saglabājušies no pirmās dienas: “Dabaskats”, “Dievišķās balsis”, “Bitīt’ matos”, “Pierasti ieraksti”, “Studentu pietura” un “Bron-Hīts”. “Studentu pieturā” katru gadu mainās un nāk jaunie studenti, tos vēl sarežģītāk uzskaitīt, jo sezonā tie var būt pat desmit studenti, kas veido kādu raidījuma sadaļu. Cits piemērs ir “Bron-Hīts”, kur mainās vadītāji un mainās literātu paaudzes, bet saglabā raidījuma ideju un nosaukumu. Bet pārejos nosauktajos vēsturiskajos raidījumos ir šie “vecie” raidījuma vadītāji. Nora Rieksta: Radio NABA programmā bija arī tās unikāls raidījums kā “FM Dostojevski”, ko veidoja Artemijs Troickis, kas tika retranslēts no Krievijas. Madars Štramdiers: Vienošanās bija personīgi ar Artemiju. Viņš bija iepriecināts, ka Latvijā ir interese par viņa raidījumu, un mēs to varējām retranslēt. Nebija tas pārāk sarežģīti. Līdzīgi mums bija ar Borisu Grebenščikovu (raidījums “Aerostat”), kas arī tika kādus divus gadus  pārraidīts. Kad ar FM frekvenci nepietiek Nora Rieksta: NABA nav tikai radio, pasākumi, koncerti, albumu izdošana. Kā sākās koncertu un pasākumu rīkošana? Madars Štramdiers: 2005. gads, kad tika lemts, ka vajadzētu atzīmēt radio dzimšanas dienu, un bija doma par lielāku koncertnotikumu. Grupa Daine Lakaien riņķoja apkārt ar koncertiem pa Eiropu, daļa no radio cilvēkiem bija apmeklējuši šos koncertus, un tā mēs viņus pirmoreiz uzaicinājām uz Latviju. Mēs viņus uz Latviju atvedām trīs reizes - pirmā reize Latviešu Biedrības namā, otrā reize LU Lielajā aulā, un vēlāk festivālā Laba Daba. Un tad maisam gals bija vaļā un tā mēs sākām organizēt lielos  koncertus, piemērām, Laibach, Lee Scratch Perry, The Wedding Present, Camouflage, Covenant, De/Vision u.c.  Šī koncertu organizēšana bija cieši sasaistīta ar radio programmu. Nora Rieksta: Tā bija sākotnēja ideja, ka radio ir ārpus FM? Madars Štramdiers: Bija skaidrs, ka ar vienu FM frekvenci nav gana. Bija skaidrs, ka jāstrādā plašāk. Jārīko svētkus, pasākumus, koncertus, festivālus. Nora Rieksta: Vēl viena tradīcija ir Radio NABA kalendārs. Pirmo reizi tas tika izveidots 2006. gadā un tā bija arī pirmā reize, kad parādās NABAS zvēri. Kāds ir šis stāsts? Madars Štramdiers: Kalendāra ideja radās raidījuma “Sūnās esmu” autoram, režisoram un fotogrāfam Mārtiņam Graudam. Jautājums bija ko likt virsū. Bija apspriedes un šķiet, ka tas bija Ilmārs Šlāpins, kam radās ideja par zvēriem. Tad Mārtiņš sarunāja mākslinieci, kas izgatavoja maskas, viņš bija arī pirmā video klipa autors. Vēlāk  ik gadu tiek piesaistīti dažādi mākslinieki, kas kalendāru ir veidojuši dažādās tehnikās, bet vienojošais vienmēr ir šie četri zvēri - suns, lācis, ezis un vārna (vai krauklis). Visi četri zvēri vienmēr ir kopā, tos vieno radio un mūzika, pateicoties radio viņi ir draudzīgi. Šie zvēri ir kļuvuši arī par festivāla “Laba Daba” skatuvju nosaukumiem. Nora Rieksta: Jau ieminējies šo to, bet kāda ir Radio NABA nākotne? Madars Štramdiers: 2024. gada sākumā būs  jaunā radio studija, mēs pārvāksimies uz Torņakalnu, uz LU Akadēmisko centra Rakstu māju.   Frekvences, kuras NABA ieskandina Nora Rieksta: Mums ir arī klausītāja jautājums, sarežģīts, bet centīsimies pajautāt vienkārši – kāpēc Radio NABA tik bieži ir mainījusi savas skanēšanas frekvences? Madars Štramdiers: Pirmā bija ļoti vāja (96.2 FM). Dzirdamība līdzīgi kā tagad, ļoti slikta, knapi tikai Rīgas ietvaros. Tāpēc tad, kad parādījās jauna, jaudīgāka frekvence (93.1 FM), mēs bijām gatavi mainīt, to arī izdarījām (2005 g.). Un pēdējā reizē 2015. gadā (95.8 FM) – tā gadījās, ka nāca klāt vēl viens Latvijas Radio kanāls Pieci.lv - sākumā bijām kopā vienā kanālā, bet beigās sapratām, ka labāk šķirties, auditorijas abām programmām bija pārāk atšķirīgas. Nora Rieksta: Kādu Tu redzi radio NABA klausītāju? Madars Štramdiers: Zinātkārs. Zinātkārs mūzikā un mākslā, jo pie mums ir saklausāms kas citādāks un savādāks nekā citos radio. Valda studentijas mūžīgais gars. Mūs klausās melomāni, tie, ar ko mēs sākām - mēs mācāmies no viņiem un viņi ieklausās mūsos. Valodai un nacionalitātei nav nozīmes, galvenais ir saturs. NABA vieno cilvēkus, līdzīgi kā zvērus! Nora Rieksta: Kāpēc radio un NABA kā medijs vēl aizvien ir svarīgs mūsdienās? Madars Štramdiers: Cilvēks ir diezgan slinks, lai katru dienu atlasītu sev interesējošo, tam patīk jau gatavs viņam pieņemams produkts, Artūrs Mednis jau ko līdzīgu šajā raidījumā teica. NABA ir konkrēta platforma  dažādai mūzikai, dažādām mākslas šķautnēm, zinātnei un izglītībai, tie ir regulāri  raidījumi un aktualitāšu kopums. Mūsu apskatītais un piedāvātais saturs citos skanošajos medijos ir pieejams fragmentāri, vai vispār netiek atspoguļots un tāpēc ir svarīgi, ka ir vismaz viens tāds kanāls (NABA), kurš nemitīgi pulsē tādā alternatīvā plūsmā, aptverot daudz un dažādus strāvojumus.

Radio NABA jubilejas nedēļā raidījumā “Nabahronika” viesosies žurnāliste, kādreizējā raidījuma “Studentu pietura” vadītāja, Radio NABA ziņu balss Anna Platpīre un melomāns, indie mūzikas gardēdis Renārs Zīvers, kuram gan Radio KNZ, gan Radio NABA bija savs raidījums ar nosaukumu “Raidījums”.

Gan Radio KNZ, gan Radio NABA programmā vakari allaž ir piederējuši autorraidījumiem - īpaši veidotām mūzikas un sarunu programmām, kas veltītas vai nu kādam atsevišķam žanram, formātam vai vēl kādai citai specifiskai tēmai. Bija arī īpašas pārraides, kas skanēja tikai nedēļas nogalēs. Divi no šo raidījumu vadītājiem būs “Nabahronikas” septītās sērijas viesi. Jānis Žilde (duetā ar Aleksi Hercbergu) Radio KNZ vadīja radījumu “Modernā popmūzika”, bet Radio NABA atgriezās jau solo – ar raidījumu “Gala”. Otrs viesis – Uldis Zariņš bija viens no raidījuma “Dabaskats” vadītājiem, kurš katru otro ceturtdienu klausītājus dancināja pa ska mūzikas melni baltajām rūtiņām. Turklāt – abi septītās “Nabahronikas” viesi spēlējuši dažādās Latvijas mūzikas grupās, tāpēc saistība ar Radio Naba viņiem nebija tikai savu raidījumu vadīšana vien.

Sestajā Radio NABA vēstures izziņas raidījumā tā vadītāja Nora Rieksta sarunājas ar Radio NABA cilvēkiem par kopīgi pavadīto laiku pirms divdesmit gadiem. Šajā reizē uz sarunu Radio NABA studijā bija ieradušies Kaspars Ozols un Mārtiņš Šmits. Kā klausītāji un studijas viesi abi jau bija pabijuši Radio KNZ, tomēr radio komandai viņi pievienojās līdz ar NABAs veidošanu. Kaspars jau bija pieredzējis dīdžejs un koncertu rīkotājs, tāpēc viņa zināšanas bija noderīgas gan radio dīdžeju un raidījumu vadītāju prasmju uzlabošanā, gan programmas sakārtošanā. Savukārt Mārtiņš tobrīd bija pāris gadus kā pārcēlies no Kanādas uz Latviju un iesaistījās ne tika pasākumu producēšanā, bet arī jaunā radio tapšanā.   Uz entuziasma viļņa ar pasaules mēroga idejām Nora Rieksta: Kaspar, Tu jau biji ļoti pieredzējis DJ, klubu DJ, producents, Tu pirmo reizi atvadi uz Latviju grupu Placebo. Bet kāpēc NABA, kāpēc Tu iesaistījies radio NABA? Kaspars Ozols: Laikam tāpēc, ka es biju tik daudz nostrādājis komercradio un biju nedaudz nokaitināts par to situāciju, kas tajos valdīja. Kaut ko paši arī bijām mēģinājuši darīt ar alternatīvo mūziku Radio Rīgai FM 106,2, kādus divus gadus. Tas viss gan beidzās skumji, jo nebija skaidru kopsaucēju – kad un cik, un ko tur labāk spēlēt un ko labāk nedarīt un kā labāk darīt. Tad pievērsos mūzikas festivālu rīkošanai, es to sāku darīt 1999. gadā, Mārtiņš pieslēdzās gadu vēlāk – 2000. Kad festivāls “Forte Riga” izbeidzās, bija brīdis, kad varēja padomāt, ko gribētos darīt tālāk. “Forte Riga” norisinājās trīs gadus no 1999. līdz 2001.gadam un tas pat vairāk bija tāds mūzikas industrijas profesionāļu forums, trīs gadus mēs to godam darījām un šo to foršu arī atvedām uz Latviju. Mārtiņš Šmits: Tas tiešām bija “kruts” pasākums. Nora Rieksta: Tas vēl vairāk pasvītro, kādi bija spēles noteikumi Radio NABA. Kaspar, Tu taču no sākuma jau apzinājies, ka šis būs nekomerciāls radio, kas nevarēs pārdot reklāmas un mēs kā ētera cilvēki nevarēsim saņemt nekādu vērā ņemamu atalgojumu. Kaspars Ozols: Tajā brīdī tas nepavisam nebija svarīgi. Bija tāds baigais entuziasma vilnis. Es neatceros, ka kāds no visiem tiem neskaitāmajiem cilvēkiem, kas nāca uz radio dibināšanas sapulcēm tepat Ekonomikas un vadības fakultātes auditorijās un spriedām kādu veidot radio, man prasītu, cik man par to maksās. Tad, kad radio sāka darboties, tad lielākā daļa strādāja uz entuziasma pamata.  Mārtiņš Šmits: Nevienā brīdī tas nepacēlās tāds jautājums.  Kaspars Ozols: Bija pilnīgi skaidrs, ka mēs taisām alternatīvu, nekomerciālu radio staciju un tai ir savi spēles noteikumi. Mēs darām to, kas mums ļoti patīk. Nora Rieksta: Mārtiņ, 2002. gadā ir pagājuši trīs gadi, kopš Tu esi pārcēlies uz Latviju no Kanādas, uz savu senču senču dzimteni. Kāds bija Tavs sākums? Tas laikam ir meklējams kaut kur Kanādā vai arī NABA bija Tavs sākums radio? Mārtiņš Šmits: Īsti nē, es Kanādā nedarbojos nevienā radio. Pāris mēnešus, starpposmā starp Radio KNZ un Radio NABA, es padarbojos Radio SWH Rock. Dace Volfa bija tā, kura mani ievilka radio un tas bija raidījums “Psihodēliskās svētdienas”, es šī raidījuma ideju aizņēmos no viena Kanādas radio, kas svētdienās pa dienu spēlēja tikai 60. gadu rokenrolu – psihedēliskās ēras rokenrolu. Bet tiklīdz sāka veidoties Radio NABA un Kaspars man ieminējās, ka ir tāda iespēja, es izdomāju, ka drīzāk es esmu šeit nekā tur. SWH Rock man arī neko nemaksāja. Bet interesanti, ka pēc manas aiziešanas manu raidījumu kaut kādā veidā pārņēma Ivars Godmanis.    No haosa uz sistēmu Nora Rieksta: Kaspar, Tu esi ļoti palīdzējis ar Radio NABA programmas sakārtošanu, kad un  kam kurā brīdī ir jāskan. Ko Tu pats atceries no šī procesa? Kaspars Ozols: Bija tikai radio standarti, kas ir radīti priekš komercstacijām, bet es tiem neredzēju nekādus šķēršļus, lai ieviestu arī Radio NABA. Tikai tāpēc, lai stundas laikā mūzika mainītos pa gadiem, pa žanriem un neatkārtotos. Tā kā man bija tā izdevība 90. gadu sākumā pabūt dažādās radio stacijās, dažādās valstīs, man bija izpratne, kas ir rotācija, kas ir stundas laika rāmis, tādas ābeces lietas, bet kuras bija svarīgas un man likās, ka tās uzreiz ir jāierāda. Kā zināms, Radio KNZ bija tāds revolucionārs radio un arī haotisks radio.  Nora Rieksta: Tu mums vienmēr biji kā tāds mentors, kā darba audzinātājs, kas mums samācīja nerunāt vairāk par septiņām minūtēm, kā arī iemācīji ikvienam DJ nepieciešamo padomu – ka vienmēr jāzina viss par dziesmu, ko Tu nākamo spēlēsi un Tev galvā ir jābūt kaut vai nelielam faktam par šo dziesmu. Tu nāci ar pieredzi, mēs nācām ar lielu dūšu. Kā Tev šī visa mūsu kompānija izskatījās no malas? Kaspars Ozols: Man viss patiesībā ļoti patika. Bija tāds milzu entuziasms, tāda vēlme darīt. Es ļoti izbaudīju to mēnesi, kad mēs to visu būvējām augšā. Mārtiņš Šmits: Tas Radio KNZ moments nebija garš, bet bija spilgts, tas spīdēja koši un bija ļoti viss koncentrēts. Kaspars Ozols: Tas bija kas nepieredzēts! Radioaktīvs, pagrieztā pasaule un šķēres Nora Rieksta: Kaspar, Tu esi izvēlējies pirmo dziesmu, kas skanēs Radio NABA ēterā – Kraftwerk – Radioactivity, vai Tu atceries kā tas notika un vai bija vēl kādi citi varianti? Kaspars Ozols: Es neatceros par variantiem, es atceros tikai to, ka man likās būtu baigi forši, ja būtu Kraftwerk un neviens neiebilda. Es arī nospiedu podziņu “play”. Jānis Vuguls runāja, bet es nospiedu podziņu. Nora Rieksta: … un par saukli “Pagriez pasauli!” Kaspars Ozols: …laikam manējais. Es neatceros, kurš izdomāja nosaukumu NABA, bet kad parādījās NABA, tapa arī “Pagriez pasauli!”, es laikam viņu izdomāju. Un tad parādījās šķēres logo. Audiālās ķēdes Nora Rieksta: NABA toreiz un tagad atšifrējās kā Nekomercionālā Audiālās Baudas Akadēmija, bet to zina tikai, tie, kas to izdomāja. Sākumā NABA bija mulsinošs nosaukums, bet tagad tas ir piepildījies ar saturu un visi jau ir aizmirsuši.  Nora Rieksta: Mārtiņ, pastāsti, ko Tu darīji radio ēterā. Jūs abi brīžiem bijāt kopā, tad mainījāt viens otru, tad bija tikai viens no jums? Mārtiņš Šmits: Pašā sākumā mēs bijām kā duets. Mums bija kopā trīs stundas. No sākuma Kaspara stunda, tad mūsu kopīgā stunda un tad man sava stunda. Tad ļoti ātri tas viss mainījās, un tad bija Kasparam sava stunda un man bija manas divas savas stundas. Un tad es aizbraucu prom. Mārtiņš Šmits: … mūsu raidījums bija ļoti foršs. Tā bija ķēde. Mēs sākām ar kādas grupas vienu mākslinieku un tad atklājām tā saistību ar citām grupām. Piemēram ir grupas “Garbage” bundzinieks, bet viņš ir arī grupas Nirvana otrā albuma producents, tad ir “Nirvana” bundzinieks, viņam ir sava grupa “Foo Fighters” un tādā veidā mēs veidojām ķēdi un gājām no vienas grupas uz nākamo un tad atgriezāmies atpakaļ pie pirmā. Es biju galvenais pētnieks. Bet vēlāk mēs pārgājām uz tematiskiem raidījumiem, piemēram, bija Gagarinam veltīts raidījums – visas dziesmas par kosmosu. Grāmatu diena. Mātes diena. Nora Rieksta: Klausītāju jautājums – kad jūs atgriezīsieties radio? Mārtiņš Šmits: Oi! No vienas puses šis ir jauniešu un studentu radio, vismaz tam tādam vajadzētu būt un man negribas atņemt ētera laiku kādam jaunam studentam. Lai cik man gribētos atgriezties, es tomēr gribu, lai šis radio ir studentiem, nevis lai apmierinātu kādas manas šīzes. Otrs, es nezinu, vai mani ņemtu atpakaļ ar to koncepciju, ko es šobrīd gribētu realizēt. Man gribētos spēlēt tikai savas vinila plates, vēlu vakarā un raidījums būtu angļu valodā. Bet tas nav iespējams. Ballītes jūrniekiem un citiem Nora Rieksta: Radio NABA jau no sākta gala nav tikai radio. Tiek izdoti diski, tiek organizēti pasākumi, koncerti. Apmēram gadu pēc Radio NABA atklāšanas notika mistisks jūrnieku pasākums. Mārtiņ, kas tas bija, jo tas bija vērienīgs pasākums? Mārtiņš Šmits: Tā bija viena no pēdējām lietām, ko izdarīju pirms aizbraukšanas uz Kanādu. Nezinu vai aizvien pastāv jahtu regate, kas toreiz saucās Cutty Sark, kad buru kuģi apbraukā dažādas pasaules vietas. Toreiz bija pirmā reize, kad divi pieturas punkti bija Latvijā – Rīgā un Liepājā. No Liepājas visi šie kuģi nonāca Rīgā un bija vairāki simtu jūrnieku Rīgā un viņiem visiem bija izveidots pasākums, bija vairāki koncerti, priekšnesumi. Neatceros, kuras grupas tur piedalījās. Pasākums notika “Sapņu fabrikā” un bija pilna zāle ar jūrniekiem. Un vēl es izteicu vairākus jokus par īriem, tas ir tas, ko es atceros. Pasaules notikumu emociju fonā Nora Rieksta: bija vēl viens pasākums, viena no Radio NABA jubilejām, kur pēc Gobziņa un Resnajiem putniem uzstājās regeja mākslinieks Lee Scrach Perry. Šajā pasākumā Mārtiņ, Tevi arī atceros uz skatuves. Mārtiņš Šmits: šim pasākumam es biju kā skatuves menedžeris. Pasākums bija vesels piedzīvojums. Tas interesantākais no tā vakara bija Lee Scrach Perry. Lai miers viņa pīšļiem, viņš ir ģeniāls mākslinieks. Bet viņš bija dīvains cilvēks. Pirms viņš uzkāpa uz skatuves, viņa grupa jau sāka spēlēt instrumentālu ievadu. Tas viss notika vairāk nekā minūtes desmit. Viņa prasības raiderī bija ļoti konkrētas – mikrofona vadam jābūt vismaz 75m garam. Viņš neuzticējās radio mikrofoniem, bet savu uzstāšanos viņš sāka aizkulisēs, tāpēc vadam bija jābūt tik garam, ka tas spētu darboties no aizskatuves. Bet pirms viņš kāpa uz skatuves viņam bija savs rituāls – viņš ar parastām šķiltavām pārgāja pāri visam savam apģērbam. Apģērbs bija noklāts ar visādām piespraudēm, podziņām un visādām tādām lietiņām, spogulīšiem pie cepures. Ar šķiltavām viņš pārgāja pāri katrai piespraudei, katrai lietiņai, tad viņš noņēma vadu… iespraužamo vietu mikrofonā… pašu mikrofonu… bija sajūta, ka viņš mēģina garīgi visu attīrīt. Nora Rieksta: Tas bija mākslinieks ar tiešo savienojumu ar kosmosu… Nora Rieksta: 2003. gadā sākās karš Irākā un Radio NABA bija arī vieta, kura reaģēja uz šiem pasaules notikumiem. Kaspars Ozols: mēs iesaistījāmies ļoti emocionāli. Lielu lomu spēlēja tas dumpinieciskais, jauneklīgais protesta gars un mums likās, ka šis karš ir pilnīgi nevietā. Mēs sarīkojām ēterā maratonu, bija sabiedrībā zināmi cilvēki ierakstījuši savus vēstījumus džinglu formātā un tad man liekas teju 24 stundas bija nonstop maratons ar dziesmu spēlēšanu. Tas pretkara protests sākās šeit NABĀ. Radio normālai mūzikai un citādākām balsīm Nora Rieksta: Kāpēc ir svarīgai, lai tāds Radio kā Radio NABA pastāv kopējā Latvijas mediju telpā? Kaspars Ozols: Lai cilvēkiem ir iespēja dzirdēt normālu mūziku. Šobrīd, kad ir internets, YouTube, Spotify ir mazliet citādāk, kā bija sākumā, bet Radio NABA ir burvīgs ievadītājs un jaunas  mūzikas atklājējs. Piemēram, es pats nereti izdzirdu, ko tādu, kas man iepatīkas, es ieslēdzu aplikāciju Shazam un iespējams priekš sevis esmu atklājis jaunu mākslinieku. Svarīgi, lai ir vieta, kur dzirdēt ko citādāku, lai būtu vieta, kur atklāt ko jaunu. Tāpat Radio NABA veic nozīmīgu darbu ar latviešu alternatīvās, nekomercionālās mūzikas attīstīšanu un saglabāšanu. Kā tas tika sākts darīts 2002. gadā, tā tas tiek darīts aizvien. Nekur citur nav iespējams tādā apjomā un sistemātiskumā dzirdēt latviešu alternatīvo, nekomerciālo mūziku. Mārtiņš Šmits: Priekš manis tā nav tikai mūzika, lai gan esmu mūzikas cilvēks un mūzika man ir svarīga. Tā galvenā Radio NABA vērtība, ka tā dod balsi, tiem, kuriem ne vienmēr ir, kur izteikt savas balsis, vai kur pateikt savas domas.

Radio NABA Jāņi ir bijuši vismaz pieci un nu jau piektajā Radio NABA vēstures izziņas raidījumā NABAHRONIKA viesos divi Jāņi – Jānis Heinsbergs, ētera instruktors, topu vadītājs un Jānis Kazulis, kurš devis lielu ieguldījumu gan pie mikrofona, gan ārpus tā – tehnisko jautājumu risināšanā. Kopā ar raidījuma vadītāju un arī bijušo Radio NABA instruktori Noru Riekstu atgriežas divdesmit gadu senā pagātnē. Demo ieraksts skapī un darba intervijas tumšos kabinetos Nora Rieksta: Kādi ir jūsu radio stāsti? J.Heinsbergs: Radio manā dzīvē ienāca jau vidusskolā, intereses vadīts aizgāju uz Kurzemes vietējo radio – Radio “Skala”. Atnākot uz Rīgu studēt, es skatījos pēc iespējām. Mēs visi zinām, ka ar radio var saslimt. Radio iekrīt sirsniņā. Biju dzirdējis par studentu radio, apjautājos par to pašpārvaldē un tā mans ceļš aizveda uz Kultūras ministrijas tumšāko kabinetu, kur mijkrēslī pats ar sevi, pats ar savām domām sēdēja Madars (kurš toreiz strādāja Kultūras ministrijā). Es bikli pieklauvēju, teicu “Sveiks, es esmu strādājis radio un vēlētos to turpināt darīt Rīgā…”. Man šķiet, ka man pat nebija jāiztur konkurss.  J. Kazulis: Man gan bija jāieraksta demo, lai tiktu uz pārrunām. [..] Es atceros kā es to Iļģuciema dzīvoklī skapī rakstīju. Nez no kurienes man bija jēdzīgs mikrofons. Man toreiz likās, ka nevar tā pa vienkāršo un liku balsij virsū kaut kādu modulāciju, kas 90.gadu beigās bija pilnīgs vājprāts. Madars arī teica, “Mmm, Tev tur tā interesanti skan balss, vai Tu gribi skanēt arī šādi ēterā”. Un tad bija Radio KNZ – no paša starta. Nora: Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas no Radio KNZ perioda? Kazulis: Klubā “Metro” Radio KNZ pusgada svinībās neviens negribēja teikt runu, un mani izgrūda uz skatuves un tad es teicu runu. Heinsbergs: man laikam spilgtākie ir  2001. gada 11. septembra notikumi. Tajā dienā biju ēterā. Man bija 22 gadi un es nebija tam gatavs, neviens no mums tam nebija gatavs. Un bija brīži, kad labāk bija, ka skan mūzika, nekā mēs cenšamies skaidrot notiekošo. Kazulis: man liekas KNZ ēters bija šausmīgi intensīvs, varbūt tāpēc, ka mēs spēlējām no diskiem, bija jāatlasa diski, jārunā, tad ziņu redaktors mums ienesa ziņas…   Piesien drāti pie antenas un klausies Nora: Klausītāji iespējams bija tie, kuru dēļ varēja rasties Radio NABA. Vai jūs atcerieties kādu interakciju ar klausītajiem? Kazulis: ilgi pēc tam, kad vairs nepastāvēja Radio KNZ, es satiktu cilvēkus, kas savulaik bija Radio KNZ klausītāji, kuri reāli izmantoja mūsu doto padomu, ka vajag no radio antenas novilkt drāti līdz aizkara stangai un tad radio būs dzirdams kaut kur pie Tukuma vai Bauskas. Raidījumos “Procedūru kabinets” mēs pat izvērtām veselas stāstu sērijas kā uzlabot radio dzirdamību.   Aizraušanās ar mūzikas dažādību Nora: Kāda bija jūsu motivācija darbībai Radio? Heinsbergs: Es nebiju no rītiem, un arī vēlos vakaros nebiju. Tas bija salāgots ar manu studiju grafiku. Kāpēc? Man tas vienmēr ir paticis. Esmu bijis gan ballīšu DJ, spēlējis ballīšu grupā, un improvizācijas teātri spēlējis. Pateicoties radio, esmu uz trim gadiem nokļuvis arī televīzijā. Tas mans radio stāsts ir vedis mani lielākos plašumos. Atgriezties radio vienmēr ir patīkami. Kaut kādā ziņa arī jaunā mūzika. Kamēr es redzēju sevi kā radio cilvēku, man bija svarīgi zināt, ko es spēlēju un kāpēc. Tā bija iespēja Nabā savu muzikālo gaumi viennozīmīgi paplašināt, jo mani vienaudži un līdzcilvēki neklausījās to mūziku, kādu klausījos es. To var saukt arī par aizraušanos ar mūzikas dažādību, kuru es meklēju un kuru es atradu Nabā. Kazulis: Tev neliekas, ka tā stunda vai divas deva baigo enerģiju? Man ir bijis tā, ka ievelcies studijā kā tāda veca lupata, tad gribot negribot jāsaņemas, tad nostrādā savu ētera laiku un tad ir ūuuu!  Heinbergs: es par šo arī domāju, es vienmēr mēģināju iztēloties kādi ir tie mani klausītāji un radīt viņam to noskaņu. Ja viņš ir darbā, tad radīt ko tādu, ko viņš vēlētos dzirdēt. Es savus ēterus vienmēr esmu centies veidot muzikāli dažādus, bet laikam mūzikā esmu vienmēr meklējis to melodisko. Kazulis: es gan laikam biju lielāks egoists. Man patika pašam kaut ko jaunu atrast. Es domāju, ka tas, kas liek darboties radio – ir kaut kāds egoisms, kaut kāda vēlme eksponēties, bet tur iekšā ir arī milzīga misijas apziņa. Katram cilvēkam no Radio NABA tas ir dažādās proporcijās sajaucies, kuram viens ir vairāk, kuram, kas cits. Bet es domāju tur ir vesela gamma.  Heinsbergs: Atšķirība ir no dīdžejiem, kas nāca pa dienu, katru dienu – viņi bija tie, kas padara radio dzīvu. Bet es arvien atceros tās mirdzošās acis ar kādām nāca dīdžeji reizi nedēļā vai divās uz savu autorraidījumu. Viņi nāk kā uz templi. NABAS ēters viņiem ir tā vieta, kur viņi var nodoties savai sirdslietai. Viņi var nodot vēstījumu savam klausītājam vai muzikālu, vai filozofisku. Ja mēs runājam, kam NABA ir, tad šiem entuziastiem, kas stāv un krīt par kādu konkrētu mūzikas žanru, tā attīstību Latvijā un vēsmām pasaulē. Tas ir superīgi, ka šī ir skatuve, kur viņi var to pastāstīt plašākai auditorijai. Nedzer pie pults! Nora: Kazuli, pastāsti par gadījumu ar nodedzināto pulti. Kazulis: Tas bija vēl Radio KNZ, es beidzu savu maiņu un Roberts Līnis nāca uz naktsmaiņu, kā kārtīgs kolēģis es pagatavoju Robertam kafiju un sniedzu pāri pultij un viņš to ļoti neveikli nepaņēma. No tā ir zelta mācība – nevienai pultij netuvoties ar kafiju vai jebkādu šķidrumu. Bet redzi, mēs ar Robertu Līni bijām pirmie cilvēki, kas izslēdza Radio KNZ. Nodega viss. Ēters beidzās.  Radio tiem, kas nav sabiedrības vairākums Kāpēc Latvijas mediju vidē ir svarīga tada radio stacija kā Radio NABA? Heinsbergs: NABA ir pirmā sabiedriskā stacija, kas bija bez reklāmām. Reklāmas neesamība noņem to spiedienu, ka radio jāatskaņo to, ko grib 80-90% sabiedrības. Pastāv brīvība un tas ir tiem atlikušajiem 15-20% sabiedrības, kas meklē ko citādāku.  Kazulis: Radio NABA ir unikāls fenomens radio Eiropas līmenī, tā ir pašu salikta, tajā entuziasma vadīti darbojas neskaitāmi autorraidījumi, tajā var atrast to, kur citur nevar atrast un es ceru, ka pienāks brīdis, kad Radio NABA būs Latvijas kultūras kanonā. Es pat teiktu, ka NABA nav tikai radio, drīzāk ļoti jocīga sociāla parādība.

Šoreiz Radio NABA vēstures izziņas raidījumā “NABAHRONIKA” pievēršas radio personībām, kuru darbība radio pirmsākumos izgaismojas ar spilgtiem notikumiem. Raidījuma vadītāja un viena no pirmajām Radio NABA instruktorēm Nora Rieksta sarunājas ar Radio KNZ ziņu vadītāju, kura pirmos soļu žurnālistikā veica tieši šajā radio, žurnālisti un TV personību Kristīni Garklāvu un Radio NABA fankmūzikas raidījuma vadītāju “98% Funk” vadītāju, šobrīd mārketinga un reklāmas speciālistu Artūru Medni. Kastingu mēs neizturējām Nora Rieksta: 2000. gada agrs rudens, notiek sapulce, tur tiek spriests par radio, par programmu, par plāniem. Artūr, Tu biji tas, kurš tam visam piedeva profesionālo noti. Mēs visi bijām sapriecājušies, ka būs radio, bet ne tik daudz domājām, ka radio arī būs kāds klausītājs, varbūt kāds gribēs likt reklāmu, jo kā zināms Radio KNZ bija iecerēts kā komercradio. Kādas ir Tavas pirmās atmiņas par radio tapšanu? Artūrs Mednis: Radio KNZ laiks bija tāds mazliet miglaināks. Studija kojās. Mans raidījums. Cilvēki. Nosaukums dīvains – KNZ, citiem patīk, citiem nē. Bet par to varēja klausīties šīs raidījuma sērijas pirmajos raidījumos. Vēl viena lieta, ko es atceros, ir Radio KNZ slēgšanas posms. Uzņēmējs no Daugavpils, kurš mums teica, ka nekas nemainīsies, mēs visi paliksim, turpināsim taisīt savus raidījumus, tikai kļūsim nopietnāki, komercializētāki. Un tad notika kastings! Viņš aicināja visus vai arī varbūt ne visus radio ētera vadītājus uz sarunu, arī es tiku uzaicināts. Sarunas laikā viņš jautāja, kā es savu raidījumu varētu uztaisīt tādu, lai kā produktu to varētu pārdot ārzemēs – Ukrainā, Baltkrievijā un citur. Ar domu, ka taisām šādus nekomerciāla formāta radio raidījumus, bet tos mēģinām pārdot minētajās valstīs. Man, protams, bija ļoti viegli atbildēt, jo, kas tad man – man pārsvarā bija mūzika, neko daudz es tur nerunāju un principā to varētu ierunāt jebkurā valodā, es iedodu gatavu tekstu, mūzikas skaņu celiņu un gribiet ņemiet, negribiet neņemiet. Gala rezultātā, šķiet, neviens no bijušā Radio KNZ kolektīva šo kastingu neizturēja un netika uzaicināts pat uz tā otro kārtu. Tā saruna, protams, bija ļoti aizdomīga, viņš arī solīja algas, bet savādi tas bija. Radio, kas paplašina apvāršņus Nora Rieksta: Nozīmīga daļa Radio KNZ bija iecerēta žurnālistikai, t.sk. informatīvajai žurnālistikai, bet ne tikai. Kristīne, vai Tu atceries kā radio atrada Tevi vai Tu atradi radio? Kristīne Garklāva: Radio KNZ es nokļuvu pateicoties Jānim Romanovskim, bijām kopā darbojušies Cēsu radio un brīdī, kad Radio KNZ meklēja ziņu cilvēku, tiku ieteikta. Par šo laiku es atceros tikai dažas epizodes. Es ierados radio un tā arī es tur paliku, šajā kompānijā. Man ārkārtīgi skaista šķita tā atmosfēra, kas valdīja kopmītņu gaisotnē pirmajā stāvā, Pārdaugavā, Ķīpsalā. Kaut kā es tur attapos un kaut kā es tur biju ļoti laimīga starp visiem.  Radio es biju no agriem rītiem līdz pat vēliem vakariem, līdz ar ko man bija tā iespēja satikt visus, kas nāca uz radio. Patiesībā dažkārt ziņas gatavot bija diezgan sarežģīti, jo man gribējās ar visiem sarunāties un klausīties, kas viņiem ir labs stāstāms. Gan toreiz Radio KNZ, gan tagad Radio NABA bija specifika, ka uz radio nākt tik daudz un dažādi cilvēki, katrs savas jomas profesionālis. Katram tas viņa mūzikas virziens ir tas pats svarīgākais. Man ļoti patika izzināt tos dažādos mūzikas virzienus, tāpēc tā bija lieliska absalūti unikāla un brīnišķīga pieredze. Nora Rieksta: Viens ir šī atmosfēra, kas valdīja radio pie ieslēgtiem un izslēgtiem mikrofoniem. Bet vai Tu esi piefiksējusi, ko Tev deva darbošanās radio? Kristīne Garklāva: Gatavojot ziņas, tu attīsties katru dienu. Studējot, meklējot ziņas, sazvanoties par dažādām aktualitātēm, tas viss noder un tas viss attīsta. Tas ir viens attīstības virziens un otrs, tas ir šis plašais redzesloks, ko jau tajā laikā gan Radio KNZ, gan vēlāk Radio NABA ir devusi un dod joprojām. Tas ir milzīgs cilvēka apvāršņus paplašinošs notikums. Nora Rieksta: Tev viens no pārbaudījumiem radio ēterā bija 11. septembra terora notikumi ASV, pēc Latvijas laika tā bija pēcpusdiena. Kādu Tu atceries šo dienu? Kristīne Garklāva: Patiesībā tā bija diena, kad es nebiju radio. Man zvanīja kolēģe Agnija, kura tobrīd bija ziņu studijā. Manuprāt, tā viņai bija pirmā reize, kad viņa bija ziņās, tas viņai bija milzīgs pārbaudījums. Viņa man zvana un saka, ka kaut kas jocīgs notiek Amerikā, kaut kāda lidmašīna ietriekusies, kas tas ir? Nebija tā kā tagad, kad ir tvitteris un tik daudz pieejamu, individuālu informācijas kanālu. Tajā laikā, tas bija krietni citādāk. Viņa man jautā, vai tas varētu būt patiesi? Es viņai ieteicu meklēt informāciju lielajās ziņu aģentūrās un, ja tajās informācija ir, tad tā ir patiesība. Agnijai vēl trīcēja balss, viņa arī pārjautāja vai šī ziņa jāliek kā pirmā. Jā, protams! Tā bija tā reize, kad mēs ar viņu visu to dienu bijām nepārtrauktā saziņā. Tas bija arī tāds dziļš pārdzīvojums.  Slavenie neizslēgtie mikrofoni Nora Rieksta: Artūr, Tev raidījumos bija tendence neslēgt ārā mikrofonus. Kāpēc Tu tā darīji? Artūrs Mednis: Atzīšos, ka es to noskatījos kādā amerikāņu vai kanādiešu fank mūzikas raidījumā vai podkāstā. Nezinu vai viņi nejauši vai apzināti bija atstājuši mikrofonus ieslēgtus, bet man tā kņada, kas viņiem iet fonā studijā, likās ļoti stilīga. No tā man radās doma, ka es savā raidījumā varētu neslēgt ārā mikrofonus. Es savos raidījumos pārāk daudz arī nerunāju un tajos brīžos, kad kāds ienāca studijā, tad bija tāda forša dzīvīguma sajūta. Bet es mikrofonus neslēdzu ārā arī tad, kad man beidzās raidījums un pēc mana fank mūzikas raidījuma sekoja Ozola hip-hop mūzikas raidījums. Mainoties raidījumiem mēs, protams, arī mazliet aprunājāmies, līdz viņi saprata, ka mikrofoni ir ieslēgti. Bet nekas tāds jau tur netika runāts, nekas nepiedienīgs, vairāk tāda omulīga čalošana.  Tomēr tas bija pirms divdesmit gadiem, radio bija kaut kas pavisam cits, kāds tas ir tagad. Tā vide un laiks. Mūziku, ko lielākoties mēs atskaņojām, mūziķi paši nesa tikko svaigi iespiestos kompaktdiskos. Tajos brīžos es pagriezu mikrofonus skaļāk un pašu kompaktdisku pieliku mikrofonam tuvāk, lai dzird kā tiek plēsta tā plēvīte, kā skan tas kompaktdiska vāciņš, kad to ver vaļā un liek diskmašīnā. Tas nebija gļuks, es to darīju diezgan speciāli un apzināti, jo man likās, ka tas ir tas dabīgums. Kādā intervijā atbildot uz jautājumu, kāpēc man patīk Radio NABA, es atbildēju, ka Radio NABA ir tāds ļoti dabīgs radio, viss notiek pa īstam, ļoti dabīgi, var dzirdēt kā atver diska vāciņus un var dzirdēt ārpus ētera čalas, tas šim radio toreiz ļoti piestāvēja, iespējams, arī tagad varētu piestāvēt. Bet toreiz tas radio bija tāds ļoti dzīvs. Kristīne Garklāva: šis nekad nav bijis parasts radio, tas vienmēr ir bijis kaut kas vairāk. Tāda kā komūna ar tādu būtisku atšķirību no citiem, ka tie cilvēki, kas šeit kaut ko dara - tas, ko viņi dara, tam patiešām pieder viņu sirds. Es redzēju to džeku acis, kas nāca pie Artūra un citiem un plēsa vaļā to jauno disku iepakojumus, es to redzēju. Ticiet, tas bija daudz spēcīgāk nekā pirmais randiņš.  Septiņas radio balvas Nora Rieksta: Pēc pirmā Radio NABA skanēšanas gada Radio NABA saņem septiņas Radio un Televīzijas padomes (no 2010.gada tās tiesības pārņem Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome) gada balvas gan par radio mūzikas raidījumiem, izklaides raidījumiem, gan raidījumu vadītāji, gan vēl un vēl. Visas šīs balvas aizvien stāv Radio NABA studijā uz palodzes, ir arī vēl viena individuāla balva par oriģinālu un interesantu saturu. Arī Tu, Artūr, biji viens no šīs balvas saņēmējiem, kā Tu to atceries? Artūrs Mednis: Es ļoti labi atceros šo notikumu. Pāris nedēļas pirms apbalvošanas ceremonijas visi, kas bija nokļuvuši finālā, tika uzaicināti uz kinostudiju ierakstīt pieteikumus. Es biju iekļuvis finālā nominācijā “Labākais mūzikas raidījumu vadītājs”. Tur bija tāda fotobūdiņa, kurā tu iemet monētiņu un Tevi sabildē dažādās fotogrāfijās, tā toreiz tika veidoti šie nominantu pieteikumi. Bet tas, ko mēs nezinājām bija, ka tas tiek arī filmēts un tad apbalvošanas ceremonijas laikā rāda nevis tās bildes, bet kā tu tur iepozē. Uz pašu apbalvošanas ceremoniju es nebiju, jo tur, manuprāt, bija citu radio staciju pārstāvji, kas likās ir spēcīgāki par mani un es tāpat tur neko nedabūšu. Tajā brīdī, kad es saņēmu balvu, nebiju zālē un man zvanīja ar tekstu: “Steidzami skrien uz Operu, Tu dabūji balvu!”. Tas notika Operā un, lai gan uz pašu ceremoniju un balvas pasniegšanu es nepaspēju, uz noslēguma fotografēšanos es atskrēju, bet ceremonijas laikā uz lielā ekrāna tika rādīts kā es fotobūdiņā smēķēju cigareti. Man tas bija liels pārsteigums, jo patiesībā savā raidījumā es runāju ļoti maz. Kopumā tas bija Radio NABAi ļoti labs gads gan tāpēc, ka pirmais gads, gan tāpēc, ka uzreiz tik daudz balvas. No tādas publicitātes puses tas ir ļoti labi, ka Tu uzreiz saņem daudz balvas, nekā pa gadiem izkaisītas, bet visas uzreiz. Mēs, protams, bijām visi ļoti pacilāti, tas bija kaut kas tāds, kas mūs motivēja strādāt. Tu jau biji atzīts un Tev vajag tikai sevi attaisnot darbībā. Tu nevari pamest to lietu. Sajūtas bija kolosālas.  Es šo balvu uztvēru kā ne tikai balvu man, pat vairāk tā bija balva radio. Bez šī radio nebūtu balvas. Man daudz svarīgāk, ka šī balva stāv radio, nevis kaut kur mājās, nezin kur. Tā balva bija visam radio, par katru no tām balvām mēs bijām priecīgi, par to sasniegumu kopumā. Savā ziņā tas bija šoks. Vislielākā balva, protams, tā bija Madaram (Madaram Štramdierim), jo mēs tur varam runāt, ka mēs tur bijām no paša sākuma, bet tas, kas to aizveda līdz sākumam, tas jau bija Madars. Tā, ka vislielākais respekts viņam un tieši visas šīs balvas bija pelnījis tieši viņš. Nākamais raidījums “NABAHRONIKA” skanēs jau nākošajā otrdienā plkst. 19:00 un ikviens, kam ir savs atmiņu stāsts, vēstures liecība vai kas tāds, kas iederētos Radio NABA muzeja krājumā, droši var rakstīt uz [email protected] vai mūsu sociālo mediju kontos.

Iepriekšējos Radio NABA vēsturei veltītajos raidījumos “NABAHRONIKA” jau tika noskaidrots, ka nevar runāt par Radio NABA, nerunājot par tā priekšgājēju – Radio KNZ. Un mēs nevaram runāt par šīm abām radio stacijām, ja nerunājam par to autorraidījumiem. Kā lielākais un stabilākais veterāns, viens no nozīmīgākajiem autorraidījumiem ir Latvijas mūzikai veltītais raidījums svētdienu vakaros “Bitīt’ matos”, kas bez pārtraukuma skan jau vairāk nekā divdesmit gadus bez pārtraukuma. Jaunākās pagrīdes mūzikas apskati, intervijas ar alternatīvās mūzikas grupām, studijas koncerti, regulāri apkopoti mūzikas saraksti ir raidījuma pamatsastāvdaļas. Trešajā raidījuma epizodē vadītāja Nora Rieksta kopā ar raidījuma “Bitīt’ matos” veidotājiem Raimondu Lagimovu (Dambi) un Jāni Daugavieti atskatās uz šī autorraidījuma darbību un pievēršas “autorraidījumu” tematikai Radio NABA biogrāfijā. Radio Skonto neatbilstošs formāts Nora Rieksta: Cik sena patiesībā ir raidījuma “Bitīt’ matos” vēsture? Raimonds Lagimovs: Ap 1995. gadu man likās, ka ir pēdējais laiks taisīt kādu alternatīvās mūzikas raidījumu, jo bija saradušās daudz jaunu grupu un likās, ka tām kaut kur vajadzētu skanēt. Tajā laikā Māris Olte strādāja Radio Skonto un ar viņa palīdzību mēs sarunājām, ka Radio Skonto varēsim veidot radio raidījumu par alternatīvo mūziku. Pirmais raidījums izskanēja 1995. gada 1. februārī un tajā Māris Olte intervēja mani kā jauno raidījuma vadītāju. Bet otro raidījumu vadījām jau mēs ar Jāni Daugavieti. Radio Skonto mēs darbojāmies kādus trīs vai četrus mēnešus, jo radio direktors izdomāja, ka šī mūzika tomēr neatbilst radio formātam. Uz pēdējā raidījuma interviju mēs izsaucām Radio Skonto direktoru, lai viņš klausītājiem izstāsta par iemesliem. Precīzi gan neatceros ko viņš stāstīja. Bet zinu, to ka pastāv vēl viena leģenda no tā laika - bija cilvēki, kas bija iegādājušies radio aparātus, jo beidzot bija ko klausīties. Nora Rieksta: Te jāatgādina, ka 1995. gadā vienkopus dzirdēt dažādas jaunas un interesantas grupas nemaz nebija tik vienkārši. Ja šodien mēs atveram Spotify vai Youtube un saliekam plejlisti, tad toreiz bija tikai radio. Un radio aparāts bija vienīgā iespēja to dzirdēt. Raimonds Lagimovs: Šīm alternatīvajām grupām nebija kompaktdisku un mēs spēlējām no kasetēm. Pirms katra raidījuma bija jāuztin kasešu lentas uz īstās kompozīcijas vietu. Nora Rieksta: 2001. gads nāca ar ziņu, ka būs jauna radio stacija, kurai īpaša vieta būs nekomerciālajai, alternatīvajai un dažādai citādai komercradio neatbilstošai mūzikai. Bet kā pirms tam sākās jūsu stāsts ar Radio KNZ, vai jūs piedalījieties konkursā? Raimonds Lagimovs: Konkurss laikam bija, vismaz mums vajadzēja izstāstīt aptuveno raidījuma koncepciju. Jānis Daugavietis: arī man kaut kas no tā ir palicis atmiņās. Bija arī cilvēki no mediju un biznesa aprindām, kas vērtēja. Lai gan mūzika bija paredzēta alternatīva, tomēr tas bija komercradio un bija arī prasības. Piemēram, es atceros, ka mūs ar Dambi sūtīja uz Latvijas Radio valodas kursiem, varbūt arī kaut ko iemācījāmies. Bitīt’ matos zīmols Nora Rieksta: Pirmais raidījums pēc maniem avotiem ir izskanējis 2000. gada decembrī un kopš tā laika, tas tradicionāli skan svētdienās. Kā radās šī raidījuma nosaukums, jo tas vairs nav tikai nosaukums, bet kā mūsdienās saka – zīmols? Raimonds Lagimovs: Man liekas, ka tas notika trolejbusā, tika pārspriests jautājums kā varētu saukt raidījumu un šajā mirklī blakus bija Mārtiņš Lablaiks, kurš ir zināms kā dažādu alternatīvo grupu basists. Viņš ieteica šādu nosaukumu un es atzinu to par derīgu. Jānis Daugavietis: tas noteikti nebija no manis, man aizvien šis nosaukums liekas mazliet dīvains. Raimonds Lagimovs: bet mūzika, kas tiek atskaņota arī bieži vien ir dīvaina. Jānis Daugavietis: es varu arī mazliet brutālāk izteikties – tas atgādina "laukus". Bet, ja šis raidījums ir jau saglabājies divas desmitgades, tad ir jāpieņem. Raimonds Lagimovs: turklāt šo gadu laikā, tam ir jau izveidojies cits saturiskais vēstījums. Jānis Daugavietis: ir daudzas grupas arī ar sliktiem nosaukumiem, bet galu galā mēs arī pierodam un ir labi. Galvenais jau nav nosaukums. Orbītā ap Torni Nora Rieksta: kā jūs nonācāt pie šī raidījuma vadītāju sastāva? Sākumā vadījāt jūs divi, tad pievienojās vēl Didzis Erra. Bet kopienā, kas bija ap “Torni”, grupas bija daudz un dažādas, līdz ar ko tas sastāvs arī varēja būt citādāks. Bet kāpēc tieši jūs? Jānis Daugavietis: Sākās viss ar Radio Skonto, kur Dambis tika uzaicināts veidot šādu raidījumu un tad viņš uzaicināja mani, nezinu gan kādēļ. Raimonds Lagimovs: Jānis darbojās “Tornī” un tanī laikā “Tornis” bija diezgan nozīmīga pulcēšanās vieta visādām grupām. Tur veica arī mūzikas ierakstus. Domāju, tikai likumsakarīgi, ka biji pārstāvis no tās vides ar pieejamiem alternatīvās mūzikas ierakstiem.  Nora Rieksta: Tajā laikā nebija pieejams ne mobilais telefons, ne e-pasts, kā grupas jums varēja nogādāt savus ierakstus? Raimonds Lagimovs: Jānis taisīja dažādas izlases, mūziķi sūtīja ierakstus šīm izlasēm. Es veidoju “Odekolona” izlasi, tām sūtīja arī un, šķiet, ka atskaņošanai radio arī kaut ko nesa. Jānis Daugavietis: Tā komunikācija bija pasta adrese, mana adrese, Andžoņa, Ulda Gedras un gan jau arī Dambja adrese kaut kur parādījās presē ar visu telefona numuru. Cits komunikācijas kanāls bija vēl arī koncerti, tur satikāmies un mainījāmies ar saviem ierakstiem. Citreiz arī pārdevām. Latviešu pagrīdes mūzikas paaudžu maiņa Nora Rieksta: Kas ir mainījies Latvijas alternatīvās mūzikas scēnā šo divdesmit gadu laikā? Raimonds Lagimovs: Laika gaitā ir uzlabojusies ierakstu kvalitāte un arī muzicēšanas prasmes, mūsdienās visi to dara profesionālāk. Modes tendences arī viļņveidīgi mainās. Piemēram, ja runājam par pankroku, ir kāds vilnis, kad ir daudz jaunu grupu un kompozīciju un tad tas noplok, varbūt kādi stlili reanimējas.  Jānis Daugavietis: ļoti liela nozīme ir Radio NABAi Latvijas jaunās pagrīdes scēnas izveidē, dzīvē un attīstībā un, protams, arī raidījumam “Bitīt’ matos”. Man ir kāds spilgts piemērs. Mans šī brīža pētniecības objekts ir pagrīdes mūzikas jaunā scēna un kādā sarunā ar šīs scēnas pārstāvi viņa tēvs ir teicis, ka Latvijā ir tikai viena radio stacija, kuru ir vērts klausīties un tas ir Radio NABA. Tas jau ir neliels apliecinājums, ka šis radio nav tikai jauniešiem, tas ir arī bijušajiem un topošajiem. Jaunās scēnas mūziķi ir izauguši ar Radio NABA. Kā saka viens no grupas “Nikotīņi” dalībniekiem, jau bērnībā viņa māte ir ļoti daudz klausījusies “Baložu pilnus pagalmus”, bet tagad viņa nenormāli daudz klausās “ŠŅK”, tik daudz, ka pats jau to nevar izturēt. Viennozīmīgi Radio NABA ir viens no faktoriem, kas ir atbalstījis jauno mūziķu paaudzi. Neviens cits radio sistemātiski nespēlē šādu mūziku. Nora Rieksta: Vai ir kaut kas, kas jūs spēj pārsteigt latviešu mūzikā? Jānis Daugavietis: mani aizvien pārsteidz, aizgrābj un saviļņo labas jaunās alternatīvās mūzikas grupas. Nav svarīgi kādos mūzikas stilos tās spēlē – hardcore, punkrock, indie vai citos. Bet ja tā ir laba grupa, kas labi dzied ar atdevi, enerģiski, vai tām piemīt vēl citi parametri, kas mani pārliecina, tas man sniedz estētisku baudu un emocionālu pārdzīvojumu. Nora Rieksta: Tātad jums nav tāda attieksmes skatoties uz jaunajām mūzikas grupām, “kas tas tāds… kad mēs augām viss bija labāk…” Jānis Daugavietis: noteikti nē, es pat uzskatu, ka daļa no jaunajām mūzikas grupām būs absolūta klasika un stabili stāvēs līdzās veterāniem. Es ticu jaunajiem. Raimonds Lagimovs: Pilnīgi piekrītu. Ja ir brīvs laiks, es eju arī uz jauno grupu koncertiem. Nora Rieksta: Es ikvienam šī radio raidījuma viesim jautāju, arī jums – kāpēc ir svarīgi, ka Latvijas mediju vidē pastāv tāda radio stacija kā Radio NABA? Raimonds Lagimovs: Radio ir interesants ar saviem raidījumiem par dažādām tēmām. Bet par mūziku runājot, tā ir platforma grupām, kas citur nekur neskanēs. Tas arī klausītājiem dod iespēju iepazīt to, kas mums vispār no grupām ir pieejams. Domāju arī, ka tas ir iedvesojoši jauniešiem, kas tikai sāk spēlēt, kaut ko ir radījuši, ka viņu dziesma kaut kur parādās – dod stimulu un liek vairāk censties. Jānis Daugavietis: Ja mēs skatāmies uz skaitļiem un statistiku, nevar noliegt, Radio NABA statistika ir maza, jo tā mūzika ko spēlējam, ir nišas, pagrīdes, subkultūru žanru mūzika. Bet tas nenozīmē, ka tai nav nozīmes. Jaunais rodas subkultūrās, jaunos, trakos pagriezienos mūzikā. Radio NABA ir tas medijs, kas to atbalsta un kultivē. Ja Latvijā šī pagrīdes mūzikas scēna ir niecīga un maza, tad tomēr viena otra grupa var izsisties un ir izsitusies ar šo savu subkultūras mūziku – “Tesa”, “Skyforger”, u.c. Nākamais raidījums “NABAHRONIKA” skanēs jau nākošajā otrdienā plkst. 19:00 un ikviens, kam ir savs atmiņu stāsts, vēstures liecība vai kas tāds, kas iederētos Radio NABA muzeja krājumā, droši var rakstīt uz [email protected] vai mūsu sociālo mediju kontos. Nākamajā raidījumā viesosies Kristīne Garklāva un Arturs Mednis, kuri pirmos profesionālās karjeras soļus spēra tieši Radio NABA.

"Nabahronikas" otrās sērijas viesi ir divi ētera instruktori, bez kuriem NABAs pirmie gadi vienkārši nav iedomājami - Ģirts Šolis un Jānis Vuguls. Raidījuma vadītāja Nora Rieksta šoreiz kopā ar diviem ētera instruktoriem, bez kuriem pirmie radio gadi nav vienkārši iedomājami. Abi nāca no Jelgavas un bija aktīvi pilsētas neatkarīgās mūzikas scēnas aktīvisti. Kopā spēlējuši grupā "Frontlines". Vispirms viņi kļuva par radio KNZ dīdžejiem un loģisks turpinājums bija darbošanās NABĀ. Šolis dažādos laikos bija gan rīta programmas dīdžejs (un radio ir tā - kam pieder rīti, tam pieder visa diena) un pēcpusdienu instruktors, gan arī izdomāja un vadīja dažādus raidījumus. Savukārt Vuguls diriģēja vēlās pēcpusdienas un elektro-gotiski iekrāsotus vakarus. Abi daudzus gadus vadīja Radio NABA Top 20. Savukārt Vuguls bija tas, kurš izdomāja NABAs topa noteikumus un algoritmu, kā gada beigās tiek saskaitītas un noskaidrotas klausītāju mīļākās 100 dziesmas. Turklāt, viņš bez pārtraukuma ir noturējis tradīciju ik gadu vadīt Radio NABA TOP 100 gada nogalē. Mums bija handikaps Nora Rieksta: Mēs zinām, ka tas ir laiks, kad ir Radio KNZ. Mēs zinām, ka ir LU Studentu padomes uzvara valsts konkursā par frekvenci. Un tad ir vēl viens konkurss – komandas komplektēšana. Vai arī jūs piedalījāties šajā konkursā? Jānis Vuguls: Es atceros brīdi, kad sēdēju darbā un domāju, pieteikties uz interviju, vai nē, rakstīt pieteikumu, vai nē. Es neatceros, vai mani pamudināja Ģirts, vai es viņu, bet līdz mums informācija bija nonākusi. Es gāju ar ļoti pieticīgām cerībām, ko tad es. Un tā jau laikam ir, ka nav ko zaudēt, pietiekami interesanti sevi parādīju un tad es tur nonācu. Ģirts Šolis: mums bija handikaps - jau bijām paspējuši iemēģināt Zemgales radio Jelgavā. Tas gan bija ļoti sen… Es biju aizbraucis uz laiku prom no Latvijas un sapņiem par radio atmetis ar roku. Tad nāca iespēja darīt kaut ko savu un bija jāmēģina. Tā mēs pieteicāmies un beigās izrādījās, ka tās trīs vai četras reizes, kuras mēs bijām darbojušies Jelgavā radio, ir devušas pārliecību, ka mums kaut kāda pieredze.  Jānis Vuguls: Pēc intervijas jau sekoja arī dažādas “profesionālās” pārbaudes, lika lasīt ziņas, mēģinot saprast, kurš no mums derēs ziņām. Radio KNZ būvēja kā komercstaciju pēc tādiem klasiskiem parametriem. Man pašam bija sajūta, ka es esmu uz robežas – ņemt vai neņemt. Bet beigās paņēma ar domu “paskatīsimies kā ies”. Es jutos tāds laimīgs, ka mani uzaicināja pievienoties. Publika radio mīlēja mūzikas dēļ Nora Rieksta: Latvijas Vēstnesī var atrast Radio KNZ pieteikumu konkursam uz brīvo frekvenci. Tas bija nopietns studentu radio, kur ziņām bija paredzēta svarīga lieta, bet beigās publika radio mīlēja mūzikas dēļ. Ko jūs darījāt radio KNZ, kuri bija jūsu ētera laiki un kādas bija šīs attiecības starp jums, mūziku un klausītāju? Ģirts Šolis: Mums bija ļoti vētrains pirmais cēliens, laikam visi, kas pēc konkursa bija tikuši radio radīja ko māk un spēj. Laikam jau bija nolikts, ka būšu rīta cilvēks, bija aizrunāta tāda “kreisā” istabiņa kopmītnēs, lai gan no sākuma man bija ambīcijas, ka es katru rītu uz ēteru, kas sākās sešos, plānoju braukt ar vilcienu no Jelgavas. Kādu nedēļu vai divas es to arī darīju, bija diezgan smagi. Toreiz bija uzstādījums startēt visagrāk no visu skanošo radio rīta programmām Latvijā. Tāds bija sākums, bet pēc nedēļas, pusotras jau bija manāms nogurums. Diena ar nakti sagriezās pavisam otrādi. Tad tika atrasta iespēja, ka varu palikt tur pat kopmītnēs. Mums ir radio, neko citu nevajag Nora Rieksta: par Tevi var teikt, ka Tu burtiski dzīvoji radio… Ģirts Šolis: var teikt, ka mūs visus kopā saveda mīlestība pret mūziku. Mēs visi bijām ļoti aizrāvušies ar dažādiem žanriem, praktiski – melomāni. Maniem draugiem bija pat teiciens, ka tagad jau var tos magnetafonus likt pie malas, mums ir radio, neko citu nevajag – tas ir TĀDS RADIO! Tāda tā sajūta, eiforija arī bija, kas turēja vēlmi tajos rītos celties un iet uz radio. Citādāk tā bija tāda veselības bendēšana.  Nora Rieksta: Jūs abus jelgavniekus nošķīra, sākumā jūs bijāt kā duets, bet beigu beigās Ģirts aizgāja uz rītiem un tu uz vakariem, pastāsti par savu pieredzi Radio KNZ? Jānis Vuguls: mans ētera laiks bija no septiņiem līdz desmitiem vakarā. Režīms sākumā bija stingrs. Bija pagājis kāds pusgads kopš es biju sācis strādāt Rīgā, kokapstrādes uzņēmumā par menedžeri. No rītiem uz astoņiem vai deviņiem braucu, lai būtu darbā, godīgi līdz pieciem vai pussešiem nostrādāju, tad ar kājām no Dzirnavu ielas pāri Vanšu tiltam devos uz Ķīpsalu, radio studiju. Tad ēters no septiņiem līdz desmitiem, tad tipu-tapu pāri Vanšu tiltam uz staciju un ar pēdējo vilcienu uz Jelgavu. Iespēja strādāt radio, likt savu mūziku, tā bija tik liela motivācija. Nora Rieksta: Jāni, vai Tu aizvien uzskati, ka vajadzēja toreiz lauzties šajā komercradio laukā? Jānis Vuguls: Skaidrs, ka vajadzēja! Ja neko nedarītu, nekas arī nebūtu. Bet tagad ir - pēc Radio KNZ nāca Radio NABA. Tie cilvēki, kas tam ir izgājuši cauri un guvuši pieredzi pie mikrofona, tā ir bijusi tāda laboratorija, vieta, kur attīstīties talantiem. Tā ir vieta dažādiem cilvēkiem, dažādiem viedokļiem, diskusijām, tas tomēr ir diezgan daudz devis Latvijas kultūras videi. Ģirts Šolis: Tā bija laba iespēja, ir lieliski, ka mēs to izmantojām. Un ja Tu pa to ceļu ej, tad tas ceļš paver jaunas iespējas un ja mēs nebūtu to ceļu gājuši, es nezinu vai būtu Radio NABA. Man aizvien ir bēda, ka tā laika jaunie īpašnieki nepildīja savus solījumus, līdzās nelieliem personīgam iekšējiem aizvainojumam, man pazuda arī no Francijas atvestais flīģelis uz kā uzstājās Džimijs Tenors, arī lenšu magnetafons un pats sāpīgākais, ka arī “Frontline” albums, kas bija ierakstīts “Tornī” un kas bija tikai vienā eksemplārā. Tā ir tāda cena par visu. Varbūt tas bija labi, jo ja tas viss būtu gājis kā pa sviestu, kas to zina kāda būtu NABA Un tas arī cilvēkiem iedeva tādu sparu, spītu un negantumu labā ziņā to visu darīt un turpināt. Tad, kad tapa Radio NABA viss izpaudās jau tā nopietnāk, bija pieredze. Tā man liekas, bija tā vērtīgākā lieta. Tad mēs paši varējām to vadīt un stūrēt, un tur jau bija zināma kārtība. Skola jebkurā gadījumā maksā naudu. Tas man bija milzīgs gods – būt pirmajam Nora Rieksta: Jāni, Tu biji, tas kurš nospēlēja pēdējo dziesmu Radio KNZ ēterā un arī tas, kurš nospēlēja pirmo dziesmu Radio NABA ēterā. Par to pēdējo dziesmu viedokļi atšķīrās, bet vai Tu vari pastāstīt par pirmo ēteru Radio NABA? Jānis Vuguls: Tas man bija milzīgs gods. Pirmā dziesma, kas skanēs ēterā bija kolektīvi izdomāta – Kraftwerk – Radioactivity. Garā versija, kad sākumā tur sāk lēni tikšķēt Geigera skaitītājs. Man bija iedota pirmā stunda, es biju milzīgi uztraucies, vispār kādus pirmos piecus gadus uz radio nācu uztraucies, tā ka es neko nevarēju padomāt runājot. Bet otrā dziesma bija jau manis izvēlēta un es tur biju izdomājis tādu kā idejisku sasaisti par atgriešanos skanot Deine Lakaien - Return. Bija skaidrs, ka es negribu vairāk nekad strādāt no rītiem Nora Rieksta: Tukšais gads, kad jau bija beidzies Radio KNZ un nebija sācies Radio NABA, Ģirt, Tu studēji Latvijas Kultūras akadēmijā. Bet kā jums kopumā pagāja šis gads bez radio, cik daudz jūs abi iesaistīsieties programmas veidošanā? Ģirts Šolis: Jau beidzoties Radio KNZ bija vairākas atziņas. Bija vairāki projekti, bet bija skaidrs, ka bija jāpaliek raidījumam “Procedūru kabinets”, man laikam bija vēl viens raidījums un vēl bija skaidrs, ka es negribu vairāk no rītiem strādāt nekad. Man toreiz viss bija tā dinamiski, radio pārmaiņas sakrita ar pārmaiņām arī manā dzīvē, aktieru studijām Latvijas Kultūras akadēmijā. Ja Jānis minēja, ka viņam aizvien viss trīcēja, tad man šajā brīdī nekas vairs netrīcēja. Es biju kā zivs ūdenī. Es vēl taisīju visādus papildu raidījumus, man radās vēl raidījums “Jauniešu mācītājs” kopā ar Andri Kalnozolu un uz kuru mēs aicinājām savus kursa biedrus, un radījām feikus personāžus. Un tam bija tāda zaļā gaisma. Man liekas mums ar Jāni bija tāds stabils pamats. Mūs virzīja arī uz visādam nopietnām intervijām. Mēs arī metāmies ar azartu tajā visā iekšā. Jānis Vuguls: Pārejot uz Radio NABA, es no Ģirta pārņēmu Topa vadīšanu, bija zināms, ka Tops būs manā pārziņā. Tā tas turpinājās kādus septiņus, astoņus gadus pie tā es arī pats turējos. Taja laikā es pats centos apskatīt arī citus alternatīvās mūzikas topus, bet man tāda īpaša raidījuma nebija. Tops bija tas ētera laiks, kur man ļāva izpausties un man tas bija pilnīgi pietiekami. Tops bija katru piektdienu un, manuprāt, tā ir lieliska tradīcija, kas aizvien turpinās, pat ar to pašu džinglu ar ko tas pirms divdesmit gadiem sākās. Izdomāju arī  tos noteikumus par to, cik ilgi dziesmas var atrasties topā. Tad sākās arī gada Top100. Par grupām - nāca visi, kas kaut kur Latvijā uzstājās, piemēram, Camouflage, Laibach, Clawfinger, Covenant, Depeche Mode, New Model Army, Cruxshadows, Deine Lakaien, Westbam un daudzi citi. Nora Rieksta: Pieminējāt, ka jums tika uzticētas dažādas intervijas, arī nopietnās. Varbūt jums ir palikušas prātā kādas īpašas? Ģirts Šolis: man ir viena, kas liekas ļoti būtiska. Nevienam nebūs arī pārsteigums, ka šajā radio, arī Radio KNZ ar lielu cieņu tikusi vērtēta Ritvara Dizkača daiļrade un grupa “Aurora”. Ritvars Dizkačs bija pazudis, toreiz visi sakari bija pārtrūkuši. Aptuveni ap 2002. gadu, pateicoties tam, ka es mācījos Latvijas Kultūras akadēmijā, kursabiedrs mani uzaicināja uz Salaspili spēlēt pasākumu, un šajā pasākumā piedalījās arī viņa čoms, kuram esot foršs krusttēvs, kurš varbūt arī atnāks uz to diskotēku. Es tur tā domāju, kaut kāds krusttēvs no Kanādas, nu tā…  bet es pie tā čaļa esmu sarunājis naktsmājas…, lai taču nāk, vai tad man žēl… Tad man visu ko stāstīja, ka viņš arī klausās un viņam patīk mūzika, pat varbūt līdzīgu žanru, kā es te spēlēju… un man ne prātā nevarēja ienākt, ka tas būs Ritvars Dizkačs. Pēc tam visu nakti mēs ar viņu norunājām līdz pat rītam bez gulēšanas. Es viņu arī pierunāju atnākt uz radio interviju. Uz ēteru atspērās arī Dambis, kurš nebija sarunāts, jo šo sapņu brīdi, kad es varētu intervēt savu bērnības elku, to es gribēju piepildīt viens. Labi, ka viņš tomēr atnāca! Šī bija tā reize, kad man viss sāka trīcēt. Viena lieta ir pēc pasākuma tādā labā fīlingā muldēt par dzīvi, un kas cits ir radio ēterā un no tā visa uztaisīt tādu kā esenci. Pateicoties šai savādajai tikšanās reizei, tad arī kontakti ar Ritvaru tika atjaunoti. Šis bija viens no maniem hailaitiem.  Par grupām - nāca visi, kas kaut kur uzstājās. Tā jau bija kļuvusi par tādu rutīnu. Radio NABA vienmēr asociējās ar tādu vieglumu un brīvību. Savādāks radio Nora Rieksta: Jāni, Tu esi vadījis Radio NABA Top100 jau divdesmit gadus bez pārtraukuma. Vai Tev šajā laikā ir radies kāds priekšstats, kāda ir Radio NABA klausītāju muzikālā gaume? Kā tā ir mainījusies pa divdesmit gadiem? Jānis Vuguls: Ja visu gadu dziesmas samestu vienā katlā kopā un pa vienai vilktu ārā, tad nevarētu pateikt, kura bija pirms divdesmit gadiem un kura šobrīd. Tops ir bijis tik daudzveidīgs, daudzas dažādas valodas, daudzi dažādi žanri, es pat teiktu visus šos gadus tas ir bijis tādā vienā “frekvencē”. Tā ir niša, ko mēs esam aizpildījuši, un tā aizvien tāda arī ir. Ģirts Šolis: manuprāt, viss kas ir ārpus meinstrīma. Jānis Vuguls: bet kaut kas arī no tā ir ienācis… Nora Rieksta: Jūs jau minējāt to brīvības sajūtu, kas valda Radio NABA, brīvību mazliet vairāk kļūdīties, brīvību būt dzīvākiem… Vai jūs variet minēt, kāpēc ir tik svarīgi Latvijas mediju vidē, ka pastāv tāds radio kā Radio NABA? Ģirts Šolis: Tieši tas ir tas interesantais. Savādāks radio, pirmkārt. Bet nav neviena cita radio, varbūt pat visā Eiropā, kur nu vēl Latvijā, kur personības nosaka to, kas skan. Pārsvarā komercstacijās cilvēks, kas runā ēterā ir tikai skaista galva, ar skaistu izkoptu dikciju, skanīgiem smiekliem, bet viss ēters ir balstīts uz reitingu, lai tur pēc iespējas vairāk varētu pārdot reklāmas. Šis ir personību radio. Nākamo stāstu daļu iz Radio NABA vēstures būs iespējams dzirdēt otrdien, 18. oktobrī plkst. 19:00, bet ja arī jums ir kāds spilgts atmiņu stāsts par radio divdesmit skanēšanas gadiem, relikvija vai pat artefakts, jūs ziniet, kur ir meklējams Ģirta Šoļa flīģelis vai kāds cits mistērijas atrisinājums, rakstiet uz e-pastu: [email protected].

Sagaidot LR6 - LU Radio NABA divdesmitgadi, Radio NABA programmā no 4. oktobra, otrdienās sāk skanēt Radio NABA vēsturei veltīts raidījums, kurā kopā ar raidījuma vadītāju Noru Riekstu un bijušajiem un esošajiem radio instruktoriem tiks izzināta Radio NABA vēsture. Raidījums skanēs otrdienās plkst. 19:00. Radio NABA sāka skanēt 2002. gada 1. decembrī. “Skarbie deviņdesmitie bija beigušies, millenium salūti izšauti un jaunā tūkstošgade ieskrējusies. Nebija vēl straumēšanas platformu un nebija vēl interneta katrā kabatā, taču mums bija savs radio - un tas bija mazliet brīnums. Radio NABA neradās tukšā vietā. Bija vajadzīga neatlaidība, kompromisi un daudzu labā griba, lai nekomerciālās mūzikas stacijai Latvijā tiktu dota otrā iespēja. Kāds īsti bija NABAs stāsts, tā arī nekad nav ticis fiksēts. Desmit raidījumos mēģināsim šo stāstu izstāstīt kopā ar cilvēkiem, kas bija klāt "NABAS" lielajā sākumā,” stāsta raidījuma iniciatore un vadītāja Nora Rieksta. Pirmajā raidījumā viesoties Radio NABA pirmsākuma - Radio KNZ pārstāvji Uvis Lapsiņš un Valdis Kuzmins. Leģenda vēsta, ka radio NABA pirmsākumi meklējami vēl 90. gadu beigās Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Pats sākums esot bijušas kādas derības. Vai tiešām tas tā bija, raidījumā stāstīs vēsturnieks, toreiz vēstures students Valdis Kuzmins jeb Igaunis. Viņa balss joprojām skan arī vienā no vecākajiem radio NABA džingliem “Šņabi es vispār nedzeru…”. Savukārt par to, kas slēpjas aiz burtu kombinācijas KNZ un ko nozīmē 24 stundas radio ēterā atklās Uvis Lapsiņš.