Ikviena muiža, blokmāja vai arheoloģijas piemineklis ieņem zināmu vietu mūsu mantojuma sarakstā un hierarhijā, pildot kādu funkciju un sniedzot lielāku vai mazāku labumu sabiedrībai. Tomēr katram no mums var būt arī īpašas un privātas attiecības ar mantojuma objektiem, ko nenosaka nedz to funkcionalitāte, nedz mantojuma statuss. Tieši tik subjektīvs būs arī šis stāsts, kurā topošās mantojuma pētnieces Ilze Vanaga, Elēna Silāja un Elīza Māra Kamradze Tūtere piešķir nozīmi savām mantojuma "simpātijām" estētikas, piederības sajūtas un identitātes rakursā.