Gints Zilbalodis ir kinorežisors un animators, kurš līdz šim bija pazīstams ar filmu “Projām" (2019), kas Anesī kinofestivālā saņēma Contrechamp balvu. Viņa jaunākā animācijas filma "Straume" (2024) tika iekļauta Kannu kinofestivāla Un Certain Regard sadaļā un kļuva par vienu no skatītāju iemīļotākajām nozīmīgā kinofestivāla filmām. Gints strādā 3D animācijas tehnikā un savā kino valodā koncentrējas uz gariem kadriem, plašiem vides atspoguļojumiem un visaptverošām kameras kustībām. Sarunā Gints stāsta par sava autora rokraksta meklējumiem, par filmas tapšanu un par savu ceļu no filmas veidošanas vienatnē līdz darbam komandā. Šo pieņemšanas procesu filmā spoguļo filmas galvenais tēls, neatkarīgais individuālists kaķis, kuram bail no ūdens. Filmas treileris

Marta Elīna Martinsone ir publiciste, scenāriste un kino un teātra režisore. Bijusi scenāriju līdzautore filmām "1906" un "Blakus". Par filmu "Blakus" ieguvusi Lielā Kristapa balvu "Labākais scenārists" (kopā ar Alisi Zariņu). 2021. gada vasarā bija pirmizrāde Martinsones debijas pilnmetrāžas filmai, pusaudžu komēdijai "Tizlenes", kas vēsta par trīs meiteņu piedzīvojumiem ap 2000. gadu kādā Rīgas skolā. “Rakstījusi es esmu vienmēr. Es esmu rakstījusi kopš es iemācījos rakstīt. Es rakstīju stāstus un ļoti drausmīgus romānus un dzejoļus”, saka Marta. Marta ir uzrakstījusi scenāriju vēl vienam savam kino darbam – mūziklam “Līgava”. Par mūzikla tapšanu sarunājāmies raidījumā “Disociatīvā fūga”. Mūzika: Hospitāļu iela "Baltā haizivs" Bērnības milicija " Zilās filmas" Keitija Bārbale "Rozes palātā"

Ross Makelvijs ( Ross Mcelwee, 1946) ir amerikāņu cinéma vérité stila dokumentārā kino režisors. Veidojis un turpina veidot autobiogrāfiskas filmas par saviem ģimenes loceļiem un savu personīgo dzīvi, kas mijas ar epizodiskiem ceļojumiem un skar politiskas un filozofiskas tēmas. Viņa pazīstamākā filma ir Šermana maršs / Sherman’s March (1986), kas uzskatāma par vienu no pasaulē nozīmīgākajiem kinodarbiem dokumentārajā kino. Treileris filmai Spožās lapas / Bright Leaves (2003) Treileris filmai: Nenoteiktais laiks / Time Indefinite (1993) Treileris filmai Fotogrāfiskā atmiņa / Photographic Memory (2011).

Jānis Ābele veidojis tādas pilnmetrāžas spēlfilmas kā "7 miljardi gadu pirms pasaules gala"(2018), "Jelgava '94"(2019) un dokumentālo īsfilmu "81 metrs" (2022). Strādājis pie filmām arī kā skaņu operators uz laukuma un montāžas režisors, bet ne tikai. Nesen uz ekrāniem iznākušajā Lienes Lindes filmā "Melnais samts" režisors kādā epizodē redzams arī kā aktieris režisora lomā. Viena no intriģējošākajām pašlaik topošajām dokumentālajām lentēm, iespējams, ir Jāņa Ābeles filma “Testaments” par dzejnieku Anatolu Imermani ( 1914-1998), leģendāru latviešu bohēmistu un detektīvžanra meistaru, kuram pastāv arī emocionāla saistība ar sarkano lukturu reģioniem. Jānis Ābele: ”Publiski varu atzīst, ka ilgstoši saistībā ar dokumentālo kino es biju stereotipa vergs, es uzskatīju, ka tas ir garlaicīgi un neglīti. Es uzskatīju arī, ka dokumentālais kino ir antropoloģijas, žurnālistikas vai jebkuras sociālās vai humanitārās zinātnes pagarinājums kino formā. Vēlāk, skatoties Anjēzi Vardu vai Abbas Kiarostami, vai vēl un vēl, es sapratu, cik tas ir fascinējoši, ka ir vienkārši Filma. Dokumentālais kino sāka mani fascinēt, tā ir iespēja sapludināt kopā visus audiovizuālos materiālus.”

Reinis Ūbelis raidījumā  stāsta par debijas spēlfilmas “Dragūni” tapšanu, par savām attiecībām ar dokumentālo kino un par to, kā ilgstoši negaidīt labvēlīgus apstākļus, bet vienkārši ņemt un filmēt. Reinis Ūbelis pievērsis skatītāju un arī dažādu žūriju uzmanību ar vairākām filmām. Reiņa Ūbeļa īsfilma “Mans kaimiņš nosita manu kaķi” (2002), autora bērnības sapņu un murgu pieraksts, kuru provocēja dzimtās pilsētas Bauskas apciemojums, saņēma kā labākā studentu filma “Lielā Kristapa” lukturi. Režisora jaunākais darbs - psiholoģiskā šausmu filma "Dragūni" (2024) tika nominēta "Lielajā Kristapā" kategorijā “Labākā debijas filma”. Filmu veidojusi studija "Griffonmark" sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju un ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Reinis Ūbelis ir arī režisors animācijas īsfilmai “Cerība dzīvot” (2017), spēles īsfilmai “Bezķermenis” (2021) un dokumentālajai īsfilmai “Valērijs ir mūžīgs” (2022). Treileris filmai “Dragūni” Reiņa Ūbeļa dokumentālā īsfilma “ Valērijs ir mūžīgs”

Liene Linde (1986) ir kino režisore, kuru raksturo precīzas  vides un situāciju novērošanas spējas, talants radīt īstus un dabiskus  dialogus viņas veidoto filmu varoņu starpā un labs humors. Liene absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" gan par bakalaura darbu - īsfilmu "Četri mielasti" gan par maģistra darbu - pseidodokumentālā manierē veidotu īsfilmu "Septiņas neveikla seksa reizes", kas ieguvusi  arī godalgu un žūrijas atzinību īsfilmu festivālā “Super8000” Orhūsā Dānijā. Kopā ar Armandu Začu uzņēmusi dokumentālo filmu “Klātbūtne” , kas saņēma “Lielo Kristapu” par labāko dokumentālās filmas režiju. Kopā ar Elmāru Seņkovu veidojusi digitālo izrādi “Medības”. 2024. gadā pirmizrādi piedzīvoja Lienes pirmā pilnmetrāžas filma,  komēdija “Melnais samts”. Lienes kinodarbus -  “ Zeme ir visvientuļākā planēta” ( 13', 2015), “ Četri mielasti” (35', 2013) “ Septiņas neveiklas seksa reizes” (26', 2016) un  “Klātbūtne” (59', 2020) var noskatīties Tet TV interaktīvajā  televīzijā.

Raidījuma vadītāja Ieva Ozoliņa uz sarunu par kino aicinās kinorežisoru un scenāristu Juri Poškus. Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, studējot angļu valodu un literatūru Latvijas Universitātē, Juris Poškus bija viens no raidījuma “Zvaigznīšu brīdis” veidotājiem Latvijas Radio. Paralēli darbojies Zinātņu akadēmijas Tautas kinostudijā, tā dēvētajā “ Kaķu mājā”, kur kopā ar Andreju Ēķi veidojis eksperimentālās īsfilmas “Misija Kabulā” un “Mokas  janvārī”. Pēc tam pārcēlies uz Kaliforniju, kur no 1992. līdz 1995. gadam mācījies Kalifornijas Mākslas institūta Kino nodaļā. Kursa darbs “Svētdienas rīts” saņēma sudraba plaketi Čikāgas festivālā. Ar šīs atzinības un Fulbraita komisijas granta palīdzību studijas Disnejam piederošajā, vienā no dārgākajām ASV kinoskolām, izdevās arī pabeigt. Savu maģistra darbu, dokumentālo filmu "110/ 220" (1999) uzņēmis ASV un Maskavā. Filma ieguva žūrijas balvu kā labākā eksperimentālā filma Annas Arboras filmu festivālā ASV. Pirms pievēršanās spēlfilmām ("Monotonija" (2007), "Kolka Cool" (2011) un “Saule spīd 24 stundas” (2023), Juris Poškus uzņēmis dokumentālās filmas “Nāves eņģeļi” (kinofestivāla “Arsenāls” Grand Prix) un ”Bet stunda nāk”, ("Lielais Kristaps" par labāko dokumentālo filmu), savukārt spēlfilma "Monotonija" (2007) ieguvusi balvu par labāko debijas filmu Maskavas Starptautiskajā filmu festivālā, kā arī FIPRESCI balvu Kotbusas kinofestivālā.