Pareizticīgās baznīcas koris nav vieta, kur cilvēki nonāk nejauši. Katram ir savs ceļš – caur bailēm, neziņu, ilgu pārtraukumu dziedāšanā vai vienkāršu uzaicinājumu atnākt un pamēģināt. Tieši šie ceļi kļūst par mūsu projekta sākumpunktu. Mēs stāstām par kora ansambļa dalībniekiem un viņu izvēli dziedāt baznīcā – nevis skatuves, bet sajūtas dēļ. Dziedāšana šeit kļūst par veidu, kā sakārtot domas, atrast vieglumu un piedzīvot brīžus, kuros skaņa paceļ augstāk par ikdienu, īpaši svētkos, kad baznīca ir pilna. Šajā kolektīvā svarīga ir ne tikai balss, bet arī cilvēka iekšējā attieksme. Koris tiek uztverts kā dzīvs organisms, kur profesionālā pieredze saplūst ar uzticēšanos, mieru un klātbūtni. Tas ir stāsts par palikšanu – vietā, kur dziedāšana kļūst par sirdsdarbu.Šis ir fragments no lielāka multimediāla stāsta.Multimediālo stāstu skaties šeit: Dziedot caur dvēseli: stāsts par to, kas paliek aiz skaņas